Ieraksti no Vita
Viena tēma,
4 ieraksti
|
Vita 10.3.1 |
Domāju, jau pati šķiršanās bērnam ir liels pārdzīvojums, taču runāšana par to tieši varētu būt atvieglojoša. Reizēm palīdz stāsti par to, kā cilvēki (un dzīvnieciņi) satiekas, dzīvo kopā un tad kaut kas notiek... Respektīvi stāsts, kas savā ziņā ataino konkrēto situāciju, bet parāda to it kā no malas. Tik mazam bērnam gan ļoti svarīgi ir ne tik daudz saprast, cik sajust, ka viņu joprojām mīl, ka viņš ir drošībā un ka pati mamma pēc iespējas tiek ar situāciju galā. Ar šo es gribu pateikt, ka nereti, ja mamma palīdz pati sev, iespējams, konsultējoties pie kāda psihologa, arī bērnam šī situācija kļūst daudz panesamāka. Vēl gan neizpratni rada apstāklis, kāpēc par tik pašsaprotamu uzskatāt, ka bērns šo cilvēku vairs nevarētu satikt. Reizēm cilvēki, kas nav mūsu asinsradinieki, var kļūt par ļoti nozīmīgiem dzīves cilvēkiem, tāpēc bērna un šī vīrieša attiecības var būt arī neatkarīgas no Jūsu un vīrieša attiecībām. Iespējams, ka šo varat kā kopīgi risināt.
|
|
Vita 09.7.6 |
mammma, Tevis aprakstītās izpausmes ir raksturīgas trihotillomānijai, kas ir saslimšana, profesionālā valoda saukta par obsesīvi kompulsīvu traucējumu. Tā ir sastopama daudz biežāk, nekā spējam iztēloties, taču bieži tā tiek slēpta, jo pašiem cilvēkiem, kas no tās cieš, ir liels kauns par to. Viņiem liekas, ka viņi ir "traki". Daudzi Latvijā nemaz nesaprot, kas tā ir un ko ar to iesākt, lai arī pasaulē ir izveidoti dažādi palīdzības un pašpalīdzības veidi. Meitenei noteikti var palīdzēt pieredzējis psihoterapeits vai psihologs, vislabāk ģimenes terapeits, jo ārstēšanā būtiski iesaistīt visu ģimeni. Tāpat svarīgi, lai šis terapeits spēj meitenei iemācīt dažādus paņēmienus, kas pasaulē ir atstrādāti, lai palīdzētu sev pašai šo destruktīvo uzvedību pārtraukt. Ja vēlies uzzināt vairāk vai vienoties par tikšanos, vari sazināties ar mani (vita@lina.lv).
|
|
Vita 09.7.6 |
|
|
Vita 09.4.2 |
Diemžēl ir lietas un apstākļi, ko mainīt un ietekmēt īsti nav iespējams. Vismaz ne vienam. Un pat pa 10 ļautiņiem ne. Man tas ik pa laikam rada bezpalīdzības sajūtu un dusmas. Es noteikti tāda neesmu vienīgā. Daudzi man jautā pēc "receptes" - kā lai paglābjas no šitā visa? Es pati cenšos dzīvot tā pa īstam šodienā. Neplānot tālu uz priekšu un neuztraukties par to, ko vēl nezinu un nevaru ietekmēt, negremdēties pagātnes padarītajā, nepadarītajā un visā tajā, ko vajadzēja savādāk. Es apzināti mēģinu noķert skaistos mirkļus šodien un justies par tiem pateicīga. Kam? Sev, saviem apkārtējiem un Dievam/liktenim (es joprojām īsti nezinu, kam ticēt vairāk?). Ja pirms gadiem kāds man būtu ko tādu ieteicis, droši vien būtu skeptiska. Bet šodien man šādi ir vieglāk. Domāju nav universāla ieteikuma, tāpēc padalieties, kas palīdz tieši Jums!
|