Vitas blogs
Pierakstīt vai nē? |
Domāju, ka reti ir sastopama sieviete, kura vismaz savā pusaudža vecumā nebūtu mēģinājusi rakstīt dienasgrāmatu. Dažas to droši vien ir darījušas ilgstoši, citas pārtraukušas diezgan ātri, tomēr noteikti ir tādas, kas pie savu sajūtu, pārdzīvojumu un pieredzes pierakstīšanas atkal atgriežas nozīmīgos dzīves brīžos. Viens no tādiem, protams, ir bērna pirmais dzīves gads. Es pati esmu mēģinājusi piefiksēt visu savu bērnu dzīves mirkļus, katram tas ir sanācis mazliet citādi. Protams, kas visvairāk ir pierakstīts par pirmo meitiņu, jo par pirmajiem bērniem tik ļoti svarīgs liekas katrs sīkums. Esat pamanījuši, ka arī fotogrāfiju, kas iemūžina pirmā bērna attīstību, parasti ir daudz reižu vairāk nekā par nākamajiem? Daudz kas no tā, kas nav pierakstīts, jau tagad ir sajucis - vai tas notika ar pirmo vai otro? Bet, kad stāstu vienai no viņām kaut ko par viņas bēbīšu vecumu (tā parasti ir nozīmīga tēma, kad ģimenē atkal ir ienācis bēbītis), otrai, protams, uzreiz jāzina - bet kā bija ar mani? Ja nav kur ieskatīties, atbildēt reizēm ir grūti... No daudziem saviem pieaugušajiem klientiem esmu dzirdējusi, cik īpaši priekš viņiem ir mammu izveidotie fotoalbūmi ar pierakstiem par viņu attīstību, taču vēl jo vairāk vērtīgas ir mammu rakstītās piezīmes. Dažiem tās ir pāris bezgala dārgas lapiņas ar skaitļiem (datums, garums, svars), pirmo pateikto vārdu, pirmās apsēšanās un apstāšanās mirkli, pirmo smaidu un pirmajiem skaļajiem smiekliem. Citiem tie ir blociņi ar izvērstāku notikumu aprakstu, kur katrs teikums izstaro attieksmi - šis bērns mums ir tik mīļš un svarīgs. Un tas silda. Jebkurā vecumā. Nereti cilvēki pat pusmūžā smeļas šādos pierakstos jaunus spēkus un resursus, rod ticību savai vērtībai no jauna. Bet pašām mammām, kas pierakstījušas jau to, cik ļoti un ar kādām sajūtām gaida savu bērniņu piedzimstam, pēc tam vēl pievienojušas savu kopīgi laimīgo pavadīto mirkļu īsus aprakstus (gariem jau neatliek laika), atgriešanās pie saviem pierakstiem bieži palīdz mirkļos, kad ar bērnu ir grūti - klasiski tas notiek viņa pusaudža gados. Tiem, kas ir "rakstītāji" pēc sava aicinājuma, šādas dienasgrāmatas uzturēšana īpašas grūtības nesagādā. Ja nu vienīgi - atrast tam mierīgu brīdi. Tiem, kam rakstīšana nav ne padevusies, ne patikusi skolas laikā, varētu būt diezgan grūti saņemties. Pēdējiem iesaku piemeklēt sev palīdzošas metodes. Piemēram, pierakstus veikt piezīmju kalendārā - plānotājā, kur katrai dienai paredzēta lappaspuse vai puse no tās. Katru dienu ierakstot kaut pāris vārdu vai teikumu, būs vieglāk nepamest to novārtā, nekā mēģinot uzburt garas esejas. Vēl var mēģināt pierakstīt trīs vārdus, kas raksturo bērnu tai dienā, un trīs vārdus, kas raksturo pašu mammu. Parasti jau viss sākas no dažiem vārdiem. Kas zina, varbūt kāda mamma aizrausies un sajutīs, ka tāda rakstīšana palīdz arī pašai - pamanīt, ar ko viena diena atšķiras no citas, pievērst uzmanību ne tikai bērnam, bet arī savām sajūtām, varbūt "norakstīt nost" smagos mirkļus, lai tas viss nav jāuzklausa katru vakaru darbā pārgurušajam partnerim. Bet varbūt kāda pat atklās rakstnieci sevī.
|