Vitas blogs
Vai vainas sajūta ir “laba”? |
Pati par sevi vainas sajūta īstenībā nav ne laba, ne slikta, jo tā, kā jebkura cita sajūta, veic kādu būtisku funkciju. Vainas sajūtas funkcija ir palīdzēt mums ievērot kādus morāles standartus. Atšķirot, kāda uzvedība ir pareiza un kāda nepareiza, tā mudina mums tomēr pieturēties pie "pareizās". Vainas sajūtu varam piedzīvot neatkarīgi no tā, vai kāds cits arī vēl zina par mūsu kļūdaino rīcību. Mēs vienkārši jūtamies nelāgi par to, ka esam rīkojušies "nepareizi". Taču - vai vienmēr visās situācijās iepriekš ir iespējams zināt, kā ir "pareizi", un kā nē? Vai visām darbībām var paredzēt rezultātu? Vai iespējams saņemt kādu instrukciju par pareizi izpildītām darbībām? Domāju, ka piekritīsiet - tas ir nereāli. Mēs visi kļūdāmies, lai cik ļoti gribētu no kļūdām izvairīties. Gan tāpēc, ka pietrūkst informācijas un pieredzes, gan tāpēc, ka reizēm vienkārši aizmirstam, ka mums šāda pieredze jau ir, gan tāpēc, ka kāda spēcīga emocija vai vajadzība mudina mūs rīkoties tieši šādā veidā, kas izrādās "nepareizais" utt. Skaidrs, ka, ja vien mēs to nenoliedzam vai nemēģinām kaut kā no tās aizmukt (piemēram, iedzerot kādu "nervu drapi" vai glāzi vīna, lai atlaiž), vainas sajūta laiku pa laikam ir neizbēgama. Tikai - ko mēs ar to iesākam? Protams, ir iespējams tajā ieslīgt, šaustot un bakstot sevi, vienlaikus arī paralizējot kādām konstruktīvām darbībām un pārmaiņām. Veselīgāk, manuprāt, ir apzināt, kas ir tā mācība, ko varu paņemt no šīs savas kļūdas uz nākamajām līdzīgajām dzīves situācijām. Jo visbiežāk, ja jautāsiet sev: "vai atgriežoties tai pašā laikā un vietā, ar tām pašām iespējām, zināšanām, sajūtām un vajadzībām, kas bija toreiz, es darītu savādāk?", atbilde būs - nē. Tad, par ko gan sevi vainot? Protams, ir arī stāsti par grābekļiem, uz kuriem kāpjam vairākkārt, bet par tiem šoreiz nerunāsim. Zinu, ka reizēm mammas, baidoties uzzināt, ka kaut ko darījušas "nepareizi", labāk izvairās konsultēties par kādu jautājumu ar psihologu vai ārstu, jo vainas sajūta var būt ļoti, ļoti nomācoša. Man gribētos šādas mammas iedrošināt - profesionāli psihologi parasti par bijušo jautā tikai tāpēc, lai saprastu situācijas kopainu, nevis kādu vainotu. Visa informācija, ko vecāki var gūt individuālās konsultācijās vai arī nodarbībās grupā, piemēram, "Bērna emocionālās audzināšanas" kursā, tomēr ir vērsta uz to, lai attiecības nākotnē visiem kļūtu patīkamākas. Gandrīz katrai mammai var būt situācijas, kurās, uzzinot jaunu informāciju par bērnu audzināšanu un aprūpi, nākas secināt, ka viņas rīcība varēja būt citādāka. Taču šajā mirklī mums tomēr ir izvēle - iekrist nevienam nevajadzīgā vainas sajūtā, jo laiku atpakaļ nepagriezīsi, vai pieņemt jauno informāciju zināšanai un pielietot to nākotnē.
|