Vitas blogs
Pateikt NĒ savam bērnam |
Protams, es arī zinu, ka joprojām, par spīti tam, ka tik daudz par to runāts un rakstīts, ir vecāki, kuriem nerūp savi bērni. Taču pietiekami bieži man nākas sastapties ar tādiem, kuriem viņu bērni ir kļuvuši daudz svarīgāki par viņiem pašiem. Šī atkal ir joma, kur veselīgs ir tikai līdzsvars. Reizēm ir grūti iztēloties, ka neviens mazais princītis vai princesīte, kura labā mamma un tētis atteiksies no visa iespējamā un neiespējamā, īstenībā ar to nemaz tik laimīgs nejūtas. Jo šādā pasaulē, kur visas manas iegribas piepildās kā uz burvju mājienu, taču nereti uz vecāku pašsajūtas rēķina - kaut kas notiek nepareizi. Man kā bērnam it kā ir ļoti daudz varas, taču man no tās arī ir drusku bail, jo es vēl neprotu ar to saprātīgi rīkoties. Kurš man to iemācīs? Šī vājā būtne - mana mamma, kura nespēj izturēt kaut mazliet manu asaru? Vai šis viegli manipulējamais tētis, kurš mīļā miera labad izvāksies no laulības gultas, lai man ir vairāk vietas blakus mammai? Diez vai viņi ir tie, uz kuriem būtu droši paļauties, ka viņi atrisinās sarežģītas lietas un būs pietiekami stipri, lai mani pasargātu - šī ir ideja, kas neapzināti mīt daudzu mazu bērnu prātos. Jā, nereti tā ir tā nolādētā vecāku vainas sajūta, kas dzen uz priekšu. „Visu dienu tā jau biju darbā un mazais ar aukli. Nu kāpēc gan lai es viņam liegtu gulēt starp mums mūsu gultā?" Citreiz klāt vēl ir neapzināta atmiņa par to, kā mani kā mazu meiteni (vai puiku) emocionāli „pameta" mani vecāki, lai arī fiziski iespējams turpināja aprūpēt, tomēr jutos viena, bezspēcīga, nemīlēta, kad varbūt gada vecumā jau cauru dienu nācās pavadīt bērnudārzā. Katra mana bērna asara sasaucas kaut kur dvēselē ar mana pašas „iekšējā bērna" sāpēm, un es vēlos to steidzami pārtraukt - tikai neraudi! Viss tev tūlīt būs! Blakus tam, ka tas nereti tomēr pat kaitē bērnam, tas, protams, „izdedzina" arī mūs pašas. Nogurušas mammas ir dusmīgas mammas. Īstenībā es uzskatu, ka mammas, kas nav ilgstoši spējušas apmierināt savas būtiskas vajadzības (kaut vai pēc normāla un silta! ēdiena, pietiekami laba miega, pēc mīlēšanās un vienkārši divatā pavadīta laika ar savu partneri, pēc laika pašai ar sevi, pēc iespējas kaut mazliet padarīt to, kas tieši katrai atsevišķai mammai sagādā prieku kā sievietei vai vienkārši cilvēkam utt.) kļūst bīstamas savas bērniem. Varbūt arēji viņas smaida, bet tad pēkšņi bērnam neizprotamā mirklī nez par ko sabļauj vai uzšauj pa dibenu... Varbūt ārēji smaida, bet iekšēji ir nomāktas un slepus raud... Manuprāt, ir vērts vadīties pēc principa, par kuru runā, apgūstot pirmo medicīnisko palīdzību - vispirms uzliec skābekļa masku pati sev un tikai tad savam tuvākajam, citādi var sanākt tā, ka nevajag vairs nevienam. Jā, un tikai tad, kad iemācīsies pateikt NĒ, Tev izdosies arī no sirds pateikt JĀ. Savam bērnam, savam partnerim, savam darbam un pašai sev. To Tev novēlu!:)
|