Vitas blogs
Kāda ir mīlestības valoda? |
Nu negribas man šai skaistajā laikā par grūtībām un nepareizībām runāt. Un galu galā viss sliktais sarūk mūsu dzīvē tad, kad apzināti ienesam tajā vairāk labā. Es ticu, ka vakuums nespēj pastāvēt arī emocijās - nepietiek aizdzīt nepatīkamās, ja tai vietā, kas atbrīvojusies, tīši neievietojam kādas citas. Tās, ko mēs tiešām gribētu izjust un piedzīvot, citādi tās nejaukās tai pašā vietā ātri vien atgriežas atpakaļ. Nepietiks ar to, ka būsim apņēmušies neīgņoties un nepārmest savam bērnam to, ka viņš nav varbūt tāds, kādu esam viņu iztēlojušies. No sirds iemīlēt viņu varēsim tikai tad, kad būsim iepazinuši un pieņēmuši to, kāds viņš ir (nevis, kāds viņš nav, bet mēs gribam, lai būtu). Tas pats gan, protams, atkal attiecas pašiem uz sevi. Mīlestība sākas tieši tur - pašā. Kā iedzīvināt mīlestību attiecībās ar bērniem? Par šo ir daudz spriedelēts, taču, manuprāt, pārāk klišejiski un universāli mēdz būt pieejamie padomi, kā vecākiem tiek ieteikts paust savu mīlestību pret bērniem. Tie, kas šādos padomos neklausās, mēdz savukārt pārāk vadīties pēc sava paša pieredzes un vēlmēm, taču arī šis risinājums var nederēt, jo katrs mēs runājam mazliet citā mīlestības valodā. Ja man pašai varbūt gribas, lai mani apķer un mīļo, tad manam bērnam iespējams vajadzība pēc pieskārieniem ir stipri mazāka, un ar savu pārlieku lielo mīļošanu es panāku tikai to, ka vienā mirklī bērns no manis sāk izvairīties. Uzzināt to, kas ir īstie, viņam derīgie un saprotamie mīlestības apliecinājumi manam bērnam, iespējams pavērojot viņu - kā viņš pats pauž mīlestību jau divu, trīs gadu vecumā. Ir bērni, kas vecākus mājās sagaida, krītot viņiem ap kaklu, prasoties uz rokām un cieši pieglaužoties. Viņi labprāt daudz dzīvojas pa klēpi un rotaļājas ar mammas matiem. Priekš viņiem tas nozīmē: „Es mīlu tevi. Es pieskaros tev, lai arī tu man pieskartos." Šī ir viņu mīlestības valoda - maigums un pieskārieni. Citi bērni labprāt un daudz par saviem vecākiem stāstīs citiem cilvēkiem, visādi lielot viņus. Arī pašai mammai un tētim viņi teiks daudz jauku lietu, neskoposies ar mīļvārdiņiem. Šie ir bērni, kas piešķir nozīmi tieši verbālai komunikācijai mīlestības attiecībās. Tad ir tie, kas zīmē, veido un lipina, lai tik apdāvinātu savus mīļos. Viņi, protams, arī gaidīs un prasīs, ka mamma, kas atgriezusies no darba, būs viņam ko atnesusi, tādējādi parādot, ka ir par viņu domājusi, mīl viņu. Šajā mīlestības valodā, kas izpaužas caur dāvanām, gan ir jābūt uzmanīgam - reizēm bērni prasa dāvanas tieši tad, kad zina, ka neko citu dabūt nav reāli. Ja kopā pavadītu laiku, spēles un kopīgas ēdienreizes kā mīlestības apliecinājumus saņemt ir neiespējami vai pārāk grūti, tad labāk, lai ir vismaz man tiek jauna mantiņa. Tomēr es nesaskatu neko sliktu tajā, ja vecāki bērnam, kurš tam piešķir lielu nozīmi, mēdz sagādāt mazas dāvaniņas, kas var būt pat pa ceļam atrasta nokritusi koka lapa, vai pusdienu pārtraukumā īpaši viņam smieklīgi uzzīmēts ķeburs. Būtisks ir mazās dāvaniņas vēstījums - „Tu man esi svarīgs. Es par tevi padomāju, lai arī nebiju līdzās." Noteikti ir vēl dažādi veidi, kā, apgūstot bērna mīlestības valodu, ļaut viņam sajusties patiesi mīlētam. Pavēro savējo!:)
|