Vitas blogs
Prasme gaidīt – tik sarežģīta, bet svarīga! |
Sākšu ar atzīšanos, ka man pašai ar gaidīšanu nemaz tik viegli neiet. Piemēram, brīžos, kad kāda no manām meitām man blakus mēģina izdarīt kaut ko, kas vēl īpaši labi nepadodas, ir milzīgs kārdinājums teikt: „Padod šurp, es izdarīšu!". Attopos vēlākais mirklī, kad sastopos ar dusmīgu skatienu un noteiktu atbildi: „Nē, es pati!". Šitādos mirkļos tiešām gribētos pateiktos vārdus atpakaļ paņemt, jo, kā citādi viņa iemācīsies to, kas dzīvē jāapgūst, ja es mūždien spraukšos pa priekšu ar savu pārliecību, ka man taču sanāk ātrāk un labāk? Diemžēl ikdienā un savā darbā nemitīgi sastopos ar bērniem, kuri reizēm pat nepaspēj saprast, kas viņiem sanāk vai nesanāk, vai kas viņiem vispār būtu vajadzīgs, ko viņi vēlas. Vecāki ar savu „zināšanu" un varēšanu ir jau priekšā. Iespējams, ka kādu brīdi viņi tiešām ar to jūtas bezgala varoši un stipri (tikai žēl, ka uz sava bērna rēķina...), taču pienāk brīdis, kad viņi dusmojas. „Tik liels, bet pats neko nevari! Mūžīgi mammai tavā vietā jādara!" viņi vienā mirklī sāk aurot. Un bērns apjūk. Jo reizēm viņam pat prātā nav ienācis, ka viņš varētu arī pats. Bet varbūt viņš ir izštukojis, ka drošāk ir nemaz nemēģināt, jo - kur nu viņam ar lielo mammu vai tēti sacensties! Īpaši strādājot ar Marte Meo metodi, kur tiek nofilmēti dažu minūšu gari brīži, ko vecāki spēlējas kopā ar savu bērnu jau pat zīdaiņa vecumā, tik uzskatāmi var pamanīt, kā vecāki, bieži tiešām cenšoties būt ļoti labi vecāki, mēģina uzminēt katru nākamo sava bērna soli vai darbību, un pasteidzas pirmie. Daži no viņiem tic, ka tik aktīva iesaistīšanās palīdz bērnam attīstīties, kamēr īstenībā notiek pretējais - bērns tiek kavēts savā dabīgajā vēlmē apgūt savam vecumam paredzēto. Nereti par to tad vecāki „saņem pretī". Tipiskākais, ko nākas dzirdēt - viņš neklausa, neēd (to, ko liek), neguļ (tad, kad jāguļ), nav nomierināms un „savācams", ir nemitīgā kustībā. Bērns nesadarbojas. Protams, ne jau ar tik vien pietiek daudzos no šīm gadījumiem, taču tik bieži tas ir sākums labākām un mierīgākām attiecībām - vecākiem mācīties gaidīt uz savu bērnu. Pie katras savas spēcīgās vēlmes būt pirmajiem ar savu iniciatīvu un labāko mācēšanu jāmēģina, piemēram, kniebt sev dibenā;)), apsēsties uz savām rokām, kuras grūti savaldīt, un paturēt savus iejaukšanās tekstus pie sevis. Gaidi un Tu beidzot pamanīsi, cik daudz brīnišķīgu ideju ir Tavam bērnam! Cik daudz viņš jau prot un cik daudz tūlīt, tūlīt apgūs! Šo ieraugot iespējams piedzīvot milzīgu porciju prieka, ko no sirds novēlu arī Tev! Tām mammām, kuras savu mazuli tikai vēl gaida Ne velti tās sauc par „gaidībām". Un tikai no malas varbūt kādam tas var šķist emocionāli viegli (fiziskos aspektus šoreiz atliksim malā). Dažādas interneta diskusiju vietas ir pilnas ar jautājumiem, kā paātrināt dzemdības? Nu vismaz par nedēļu vai divām? Par dažām dienām? Cik tad varot gaidīt? Jā, arī es palasīju, jo arī man šīs pēdējās dienas šķiet gandrīz tās grūtākās. Taču šis ir mūsu pirmais treniņš - dot savam bērnam viņa attīstībai un viņa lēmumiem tieši tik daudz laika, cik viņam vajadzīgs. Necensties kontrolēt un ietekmēt to, kas nav manā kompetencē. Uzticēties, ka viņš pats zina, jo tas viņam ir ielikts no dabas. Ko iesākt ar sevi un savu trauksmi? Droši vien katra mamma palīdz sev citādāk, man patīk likt smilšu bildes. Smilšu terapija ir īpaši saudzīgs un skaists veids, kā grūtniecības laikā sakārtot savas emocijas.
|