Vitas blogs
Cik stāstīt bērnam par to, kas ar mums notiek īstenībā? |
Sākšu ar, manuprāt, vienkāršu formulu: stipri vecāki netērē savu enerģiju uz to, lai slēptu kādas savas grūtības, bet izmanto savu spēku, lai tās risinātu. Es to saprotu tā, ka es labāk savam mazajam atklāti pasaku, ka šodien, piemēram, esmu dusmīga uz viņa tēti, un tāpēc nespēju patiesi iesaistīties viņa rotaļā un būt tik smaidīga, kā varbūt ierasts. „Atliksim to spēli uz kādu laiku, kamēr es šo konfliktu atrisināšu!", es varu teikt, un viņas gaida. Protams, bērni ir gatavi gaidīt dažādus laika intervālus, kas lielā mērā atkarīgs kā no viņu vecuma, tā arī no tā, cik esam viņiem mācījuši gaidīt.* Mācīt to iespējams, gaidīšanas beigās tomēr dodot kādu atgriezenisku saiti (piemēram, sakot: „Mēs izrunājām to, par ko līdz šim nevarējām vienoties, tagad atkal jūtos labāk, un varam to spēli spēlēt."). Būtiski kā jau visā komunikācijā ar bērnu - palikt godīgam, noteikti pildot savu solījumu, tiešām atkal, kad tas iespējams, pievēršoties viņiem. Atklāšu, ka tā ir brīnišķīga sajūta, bērniem paaugoties, novērot, ka arī savu savstarpēju konfliktu gadījumā, viņi rīkojas līdzīgi. Risina un liek mums - vecākiem, kas būtu gatavi mesties pa vidu, lai ātri visu nokārtotu, vienkārši uz viņiem gaidīt. Vai stāstīt bērnam, kas tieši ir mūsu strīda iemesls? Pirms es to daru, drošības pēc sev tomēr pajautāju - ar kādu mērķi? Lai sniegtu savam bērnam būtisku informāciju par to, kas notiek ar mani vai ģimenē? Vai tomēr, lai man pašai ar savām sajūtām kļūtu vieglāk, kad būšu ar kādu tajās padalījusies? Varbūt pat tāpēc, lai atrastu sev „sabiedroto"? Pirmajā gadījumā tas noteikti ir nepieciešams solis, jo tad bērnam ilgāk nav jākavējas kādās savās fantāzijās par notiekošo. Pēc pieredzes varu teikt, ka nereti šīs fantāzijas mēdz būt daudz baisākas par realitāti, un nogurdina, iztukšo bērnu veltīgi. Ja bērns dzird vienu, bet gaisā sajūt pavisam ko citu, viņš var būt ļoti izmisis, nespējot izšķirt, kam tad lai īsti tic? Tam, ko es jūtu, vai tam, ko man saka? Šādi var pienākt mirklis, kad bērns netic vairs pats savai uztverei. Nereti bērni, kas mēģina tikt ar šo savu iekšējo „vājprātu" jeb informācijas nesaderību galā, mēģina aizmirsties un savā ziņā apdullināties kādās jau maziem bērniem piemītošās „atkarībās", piemēram, kompjūterspēlēs. Otrajā gadījumā runa būtībā ir par manām - pieauguša cilvēka vajadzībām atbrīvoties no iekšēja smaguma. Un reizēm mānīgi var šķist, ka kur nu vēl atrast tuvāku un mīļāku uzticamības personu par paša bērnu! Lielais risks šajā pastāv uzkraut bērnam atbildību, kurai viņš vēl nav izaudzis, un kas viņu līdz ar to neatbilstoši viņa spējām tikt ar šādu emocionālu slodzi galā, pārmērīgi var nomākt, radot pat dažādas fiziskas saslimšanas. Kā ir ar zīdaini? Pirms vairākiem gadiem pie manis uz bēbīšu nodarbībām nāca māmiņa ar mazuli, kuram bija parādījusies ļoti nomācoša ādas alerģija. Protams, tai tika meklēti dažādi fiziski iemesli, tai skaitā mammai lika ievērot stingru diētu. Viņa ļoti centās, bet bija arī ļoti izmisusi. Centos ar viņu par šīm viņas sajūtām runāt gan nodarbībā, gan arī pēc tās. Zināju, ka bērniņa tētis jau vairākus mēnešus ir prom, jo strādāja ārzemēs. Jautāju, ko gan viņam savam pusgadniekam par to ir stāstījusi? Viņa izbrīnījās par šādu manu jautājumu, jo - ko gan viņš tādā vecumā saprotot? Tad nu tajā vakarā mamma bija mazo nosēdinājusi un stāstījusi visu par tēti. Par to, kur viņš ir, un arī par to, kā viņa pati ar to jūtas. Nezinu, kas vairāk viņu pārsteidza - tas, ka mazais tiešām ilgu laika sprīdi uzmanīgi klausījās, vai tas, ka pamazām pēc šīs sarunas mazinājās bērna veselības problēmas. Kā ar gaidāmajiem bērniem? Atceros to rītu, kad mēs ar vīru uzzinājām par gaidāmo trešo mazuli, un nešauboties stāstījām par to saviem bērniem. Viens iemesls - tas noteikti ir visas mūsu ģimenes nozīmīgs notikums, kas neattiecas tikai uz mums kā partneriem. Taču otrs iemesls varbūt mazliet savtīgs arī - man gribas būt vienai no pirmajām, kas uzzinātu par savu meitu grūtniecībām. Un man liekas, ka šādi es mācu viņām, ka tuvi cilvēki savā starpā dalās ar informāciju par svarīgiem un emocionāli piesātinātiem notikumiem. (Ja runa ir par bērnudārza vecuma bērnu, der atcerēties, ka tik mazs bērns tik nozīmīgu notikumu nespēs paturēt pie sevis, lai kā to lūgsim. Taču - vai tāpēc no viņa slēpt savu mulsi priecīgo smaidu iemeslus?)
|