Vitas blogs
Pietiekami labas mammas |
Ir dažādi mirkļi, kad gan lielāku, gan mazāku bērnu mammas aizdomājas par to, vai tiešām ir saviem bērniem LABAS MAMMAS. Daudz kas atkarīgs, protams, no šīs sievietes pašvērtējuma kopumā, tāpat ir grūtākas dzīves situācijas, kurās pat citādi pārliecinātās var sašaubīties, tomēr manuprāt īpaši pēdējos gados, kad tik daudz tiek rakstīts un runāts par to, kā tik visādi vienu bērnu viņa vecāki ar savu attieksmi un audzināšanu var "satraumēt", mammas mēdz justies arvien nedrošāk. Piekrītu, ka informācijai par bērna aprūpi un audzināšanu būtu jābūt pieejamai, tomēr esmu nobažījusies par to, ka reizēm tieši šī informācijas pārbagātība un pretrunīgums ir cēlonis atkal jaunām grūtībām. Viena no tādām - mammas neieklausās vairs pašas sevī. Vai arī, ja ieklausās, tad nenotic tam, ko "dzird", jo iespējams, ka tas nesakrīt ar kāda speciālista, vecmāmiņas vai varbūt kaimiņos dzīvojošās trīs bērnu mammas viedokli. Jo biežāk tas atkārtojas, jo lielāka iespējamība, ka mamma jūtas arvien sliktāk par sevi kā mamma, bet viņas bērns var sajusties pārprasts, jo katrs bērns taču ar savu uzvedību kaut ko mēģina pateikt tieši savai mammai. Tā kā nav pieejama universāla vārdnīca ne bēbīšu valodas apguvei, ne lielāku bērnu uzvedības skaidrojumiem, tad katrai mammai kopā ar katru viņas bērnu jāraksta savējā. Pie tam ar vienu bērnu uzrakstītā visticamāk nederēs nākamajiem. Psiholoģijā ir runā par "perfekto mammu" un "pietiekami labo mammu". Pēdējā ir mamma, kas ieklausās bērnā, pietiekami ātri atpazīst viņa vajadzības un uz tām atbilstoši reaģē. Viņa savās reakcijās arī kļūdās, taču mēģina tās pietiekami ātri labot. Tā nav "perfektā mamma", kura mēģina apmierināt visas bērna vajadzības nekavējoties, pat pirms viņš pats tās jau ir apzinājies, jo tādējādi bērns nemācās iespēju robežās parūpēties par sevi pats. Piemēram, zīdainītim tas būtu mēģināt "pateikt", kas ir viņa šā brīža vajadzība. Bērns ieraudas vienā veidā un skatās, ko mamma dara. Ā, viņa paņem uz rokām, tātad šis būs "samīļo-mani-raudiens". Tādā veidā abi - gan mamma, gan bērns uzņemas atbildību par to, lai viņu saruna izdotos. Pie viena bērns arī var daudz iemācīties. Savā darba pieredzē, tiekoties ar desmitiem mazu bērnu mammu, varu droši apgalvot, ka, ja vien sieviete ir psihiski vesela (te es domāju arī - nesirgst ar depresiju), kā arī nelieto kādas apreibinošas vielas, viņa un tikai viņa var būt sava bērna vislabākā eksperte. Tikai viņai var būt īstā sajūta par viņas bērna vajadzībām, kuras pietrūkst visiem pārējiem, lai cik liela pieredze bērnu audzināšanā viņiem nebūtu. Jā, reizēm pietrūkst mazliet informācijas par to, kā tad tāds mazulis vispār "funkcionē" vai kādas tad vispār var būt mierināšanas, midzināšanas un citas stratēģijas, bet visbūtiskākais, kas nepieciešams mammai īpaši jau ar pirmo bērnu - iedrošinājums. Diemžēl visi gudrie padomdevēji mammai visapkārt nereti ar saviem padomiem paveic pretējo - viņi laupa viņai drosmi un ticību savām iedzimtajām zināšanām un spējām. Daudzas pēcdzemdību depresijas sākas tieši šādā situācijā. Nebūt labai darbiniecei vai studentei nav patīkami, taču nejusties kā labai mammai ir briesmīgi! Novēlu katrai mammai iekšēju mieru paļauties pašai uz sevi. Bet, ja liekas, ka sākotnēji tas neizdodas, tad meklēt cilvēkus, kuri nevis pamāca, bet tādus, kuri iedrošina. Pirmie izdarīs vēl lielāku kaitējumu, kamēr otrie var atvērt durvis labai sajūtai par sevi un attiecībām ar savu bērnu.
|