Spēļu terapija
Kādēļ terapijā jāspēlējas?
Psihologi pielieto spēļu terapijas metodi, lai palīdzētu bērniem izpaust savas domas un jūtas, par kurām viņi vēl paši nespēj tiešā veidā pastāstīt. Spēļu terapijā rotaļlietas savā ziņā ir bērna vārdi un spēle ir viņa valoda. Izmantojot spēli, psihologs var bērnam palīdzēt apgūt jaunus uzvedības veidus, kas darbotos atvieglojoši viņa ikdienā gan priekš viņa paša, gan viņa vecākiem, gan audzinātājiem. Spēļu terapiju tāpat var izmantot, lai veicinātu bērna kognitīvo (izziņas procesu) attīstību, kā arī, lai ieskatītos bērna iekšējā pasaulē, atpazīstot viņa neapzinātos konfliktus, un kopīgi ar bērnu un arī viņa ģimeni rastu jaunus šo konfliktu risinājumus.
Kā spēļu terapija atšķiras no parastas spēlēšanās?
Terapeits dod bērnam iespēju izspēlēt savus sasprindzinājumus, frustrācijas, agresīvās tendences, nepārliecinātību, bailes. Izspēlējot izjūtas, bērns iznes tās ārpusē, atklāj pats sev, tādā veidā mācoties tās apzināties un kontrolēt. Tas, ka bērna aktivitāte netiek apspiesta, un bērna jūtas tiek atspoguļotas, dod iespēju bērnam paust savu viedokli un viņš mācās patstāvīgi piedalīties dzīves situācijās. Bērni terapeitiskās spēles laikā apgūst ko jaunu par sevi un savām attiecībām ar apkārtni. Viņi iemācās labāk saprasties ar citiem, izpaust savas jūtas, izvēlēties efektīvākus uzvedības modeļus.
Spēles laikā bērns var justies drošā psiholoģiskā attālumā no savām ikdienas grūtībām (piemēram, izspēlējot uztraucošas bērnu dārza situācijas, tas tomēr nav tikpat satraucoši, kā realitātē atrasties bērnudārzā), tai pat laikā tomēr paužot ar šīm grūtībām saistītās domas un jūtas, kas palīdz viņam šīs problēmas atrisināt. Pozitīvās emocionālās attiecības, kas terapijas laikā izveidojas starp bērnu un psihologu, rada nozīmīgu atbalstošu pamatu, kas nepieciešams, lai bērns spēli piedzīvotu kā dziedinošu.
Kas notiek spēļu terapijā?
Spēļu terapijas sākumā bērns tiek nedaudz iepazīstināts ar kabinetā esošajām rotaļlietām, spēlēm, dabas materiāliem, zīmēšanai, gleznošanai un veidošanai paredzētajiem materiāliem, bērnam ir pieejama arī sauso smilšu kaste un kaste ar slapjām smiltīm. Šai telpā bērnam tiek dota pilnīga patstāvība izvēlēties nodarboties ar to, kas viņu tai mirklī visvairāk emocionāli uzrunā. Spēles gaitā, terapeitam esot līdzās un atspoguļojot notiekošo, viņš pats pārvar savas grūtības, izdzīvo un pārdzīvo konfliktus.
Terapijā ceļu bērns izvēlas pats, viņš nosaka ko viņš darīs, ko spēlēs, bet terapeits pacietīgi seko, ar savu uzvedību un vārdiem par brīvu vaļu radot bērnā drošības izjūtu pilnībā paust savas jūtas un tās pārdzīvot, kas paver bērnam iespēju piekļūt pašām apslēptākajām jūtām. Spēļu terapijā parasti ir trīs nepārkāpjamas robežas: bērns nedrīkst ievainot sevi un savainot terapeitu, ar nodomu jeb tīšām lauzt rotaļlietas, bērnam jāievēro sesijas laiks, t.i. viņš nevar spēlēties ilgāk par 50 minūtēm.
Kam ir piemērota spēļu terapija?
Lai arī spēļu terapijas elementus izmanto ar dažāda vecuma emocionālās grūtībās nonākušiem cilvēkiem, tomēr visefektīvāk tā var palīdzēt 2–12 gadu vecumā.
Nereti tad, kad bērni ir izsmēluši sev zināmos problēmu risinājumu veidus, viņi ar savu uzvedību parāda vecākiem un citiem audzinātājiem, ka kaut kas nav kārtībā un ka viņiem nepieciešama palīdzība. Neviens bērns neslapina gultā, negrauž nagus vai nekļūst agresīvs tāpēc, lai padarītu savu vecāku dzīvi grūtāku, bet gan tāpēc, ka nespēj pats tikt galā ar grūtībām savā dzīvē. Bieži vecākiem tomēr vajadzīga papildus palīdzība no speciālista, lai viņi varētu efektīvi palīdzēt savam bērnam. Spēļu terapijā bērns var pārstrādāt savas sāpīgās vai stresa radītās emocijas (pēc vecāku šķiršanās, tuvinieka nāves, smagas slimības un medicīniskām manipulācijām, avārijām un citiem negadījumiem, fiziskas vardarbības u.c.), un viņš var apgūt efektīvākus uzvedības modeļus esošajās situācijās, piemēram, kontaktos ar svešiem cilvēkiem utml.
Cik ilgi ilgst spēļu terapija?
Vienas spēļu terapijas sesijas ilgums ir vidēji 45–50 minūtes. Parasti ar regularitāti reizi nedēļā efektīvs un paliekošs rezultāts ir vidēji pēc 20 terapijas sesijām, tomēr tas var būt dažādos gadījumos atšķirīgs nodarbību skaits. Bieži uzlabojumus vecāki bērna uzvedībā novēro jau ātrāk, tomēr būtiski ir panākto efektu nostiprināt, lai drīzumā iepriekšējās (vai citas līdzīgas grūtības) bērnu nepiemeklē atkārtoti. Atsevišķos gadījumos terapija var aizņemt mazāk (minimāli piecas nodarbības) un vairāk laika.
Vai un kā vecāki tiek iesaistīti spēļu terapijā?
Ģimenei vienmēr ir būtiska loma bērna terapijas procesā. Reizēm bērni attīsta savas grūtības, lai signalizētu, ka ģimenē kaut kas nav “kārtībā”. Reizēm atkal tieši visas ģimenes funkcionēšana tiek satricināta tādēļ, ka bērnam ir radušas kādas noteiktas grūtības. Visos gadījumos bērni un ģimenes atveseļojas ātrāk, ja viņi sadarbojas. Psihologs var izlemt kā un kurā mirklī kāds no ģimenes vai vairāki ģimenes locekļi tiks uzaicināti iesaistīties terapijas procesā. Tāpat psihologs regulāri vienosies par atsevišķām tikšanās reizēm ar bērna vecākiem, lai pārrunātu terapijā notiekošo, kā arī kopīgi sastādītu plānu kompleksām izmaiņām bērna vidē, ja tādas izrādīsies nepieciešamas viņa grūtību atrisināšanai.
Terapijas efektam būtiski ir:
- ievērot nodarbību regularitāti — ideālā gadījumā reizi nedēļā, taču ne retāk kā reizi divās nedēļās,
- vecākiem sadarboties ar terapeitu, regulāri (aptuveni ik pēc piecām spēļu terapijas sesijām) tikties, lai pārrunātu terapijas norisi,
- nodrošināt bērnam terapijas noslēguma — atvadīšanās sesijas apmeklējumu, arī gadījumos, ja ģimene izlēmusi terapiju pārtraukt ātrāk nekā paredzēts iepriekš.
Spēļu terapijas metodi savā darbā izmanto psiholoģes Ilze Pastare, Inga Skreitule - Pikše, Vita Kalniņa.