Sistēmiskā pāra un ģimenes terapija
Sistēmiskā pieeja paredz, ka psihiskas ciešanas parasti izpaužas komunikācijas grūtībās tajā sistēmā, kurā indivīds dzīvo. Visbiežāk šī sistēma ir ģimene.
Ģimenes var iedalīt dažādos tipos atkarībā no tā, kā tiek organizēta tās locekļu kopdzīve. Piemēram, ir ģimenes, kurās ir ļoti stingri noteikumi, kuri ilgstoši netiek apšaubīti un netiek pārbaudīts to derīgums katram ģimenes loceklim atsevišķi, kamēr citās ģimenēs iespējams noteikumu un robežu iztrūkst vispār. Abos gadījumos tie var nelabvēlīgi ietekmēt katra ģimenes locekļa, īpaši bērnu, attīstību.
Katrā ģimenē eksistē izteikti un neizteikti noteikumi, kas palīdz organizēt ģimenes locekļu kopdzīvi un iedod katram piederības sajūtu. Reizēm stingri noteikumi var kļūt tik ierobežojoši attīstībai, nedodot tai telpu un laiku, ka kādam no ģimenes locekļiem “nākas” saslimt, lai caur šo saslimšanu norādītu uz šīm grūtībām. Nereti simptomi parādās tikai vienam ģimenes loceklim, tādējādi norādot uz sistēmas problēmām kopumā. Piemēram, bērns ar ēšanas traucējumiem var norādīt uz pārmērīgi stingriem noteikumiem un nespēju izpaust savas sajūtas (tam netiek ģimenē paredzēts ne laiks, ne vieta), vai arī bērns ar nakts enurēzi (slapināšanu gultā) var norādīt uz slēptu konfliktu starp abiem vecākiem. Šo tad var pārstrādāt un mainīt terapijā.
Sistēmiskajā terapijā tiek mēģināts ar tās locekļu palīdzību atklāt katras atsevišķas ģimenes vai pāra īpatnības. Tie var būt, piemēram, ierobežojoši noteikumi “Pie galda nedrīkst runāt!” vai iepriekšējās paaudzes slēpti uzdevumi “Dzīvojiet labāk nekā mēs!”. Simptomi pauž pretošanos šādiem un līdzīgiem noteikumiem un uzdevumiem, ko citādāk nedrīkstētu izpaust.
Ģimenes terapeiti uzskata, ka nav neviena tīši vainīgā, tomēr reizēm vai nu aiz neziņas vai bezspēcības tiek izvēlēti nepareizie līdzekļi. Terapeitiskajā procesā tiek izpētīts, vai katrs ģimenes loceklis bez bailēm un saglabājot cieņu pret pārējiem var apmierināt savas vajadzības un vai katram ir pietiekoši daudz brīvas telpas attīstībai. Ja izrādās, ka tas nav iespējams, tiek kopīgi meklētas jaunas iespējas. Piemēram, tiek veidoti jauni noteikumi, kurus mājās ir jāiemēģina, lai ģimene turpmāk var dzīvot veselīgāk un nevienam nav jāuzrāda kādi saslimšanas simptomi.
Ja ir iespējams, tiek strādāts ar visu ģimeni. Tomēr ir iespējams sistēmiski strādāt arī ar daļu no ģimenes vai pat vienu ģimenes locekli. Ja mainīsies viens cilvēks, tas nenovēršami nesīs līdzi pārmaiņas visā ģimenes sistēmā. Strādājot ar ģimenēm, kurās ir bērni, tiek izmantotas dažādas spēļu terapijas metodes. Parasti individuālas terapijas sesijas atsevišķi ar bērnu mijas ar tādam, kur piedalās visa ģimene vai arī tikai daži ģimenes locekļi.
Ģimenes psihoterapeite apmācībā (prakses atļaujas nr. 37) Vita Kalniņa.